Kad šķiet – manam darbam nav nekādas jēgas

Nonākot zināmos dzīves posmos, var rasties dažādas racionāli izskaidrojamas sajūtas pret savu darba dzīvi – un tas ir normāli. Galu galā mēs visi esam cilvēki un izjūtam gan emocijas, gan piedzīvojam jūtas. Taču, ja emocijas tiek ievadītas nevēlamā gultnē, izraisot nepatīkamas atbildes reakcijas, piemēram, agresiju, bezspēcību vai nomāktību, tad mums ir jāmeklē izeja un risinājums.

Parasti pirmā doma ir – mainīt apstākļus. Gribam aiziet no darba, citiem vārdiem runājot, atteikties no ārējā spiediena. Mazliet paanalizējot, iespējams, saprotam arī, ka gatavojamies pamest savu darbavietu, kāda noteikta cilvēka dēļ. Ko darīt šādās situācijās? Pamest darbavietu mēs varēsim vienmēr, varbūt ir vērts padomāt, ko mainīt savā attieksmē pret notiekošo. Proti, ja izjūtam dusmas pret savu bosu, kādu no saviem padotajiem vai partneriem, ja nelaimīgi iemīlamies darbabiedrā, mēs parasti paturam to pie sevis, it īpaši vīrieši – jo ir taču pieņemts par jūtām darbavietā nerunāt. Citi varbūt pat izjūt kaunu par tām. Tomēr vispirms jāapzinās, ka emocijas un jūtas ir daļa no mums un nav vērts tās noliegt, jo ar to palīdzību var arī mācīties un attīstīt sevi emocionālā plānā. Tad, kad tiksiet skaidrībā, kas tad īsti izraisa nepatīkamo reakciju, kā arī sapratīsiet, kādu rīcību sagaidāt no sevis, varēsit ievadīt emocijas produktīvā virzienā.

Cits racionāls izskaidrojums gadījumā, ja, šķiet, darbam nav jēgas, ir sava darba sasniegumu analīze. Ja patiešām nav acīm redzamu panākumu, Jūs, iespējams, atrodaties vienmuļajā darba posmā, brīdī, kad – ja mēs būtu zemnieki senatnē – atrodaties uzaramā laukā, kur vienīgie sabiedrotie ir arkls un zirgs. Nav divu domu – lauks ir jāapar, bet – ko darīt, ja darbs kļuvis vienmuļš un grūti panesams? Tādā reizē jāatceras, uz ko Jūs īsti ejat un kādēļ darbu uzsākāt. Parasti situācijas apzināšanās ļauj Jums atrast orientāciju savā darba dzīvē, Jums atkal rodas enerģija, motivācija un darba spars. Un atcerieties laiku pa laikam iziet no biroja zaļā pļavā 🙂